Šajā dienā pirms 76 gadiem tūkstošiem Latvijas ģimeņu tika izrautas no savām mājām un izsūtītas uz Sibīriju. Deportācijā cietušie ar klusuma brīdi, svecītēm un ziediem pieminēti kādreizējā Vecumu dzelzceļa stacijā, kas atrodas netālu no Viļakas. No toreizējā Viļakas apriņķa izvestas 342 ģimenes. Daļai izdevies atgriezties mājup, un daži no Sibīrijā dzimušajiem šodien dalījās atmiņu stāstos ar jauniešiem.
Fiziski un morāli smags darbs, sals un ilgstošs bads, ciešanas un neziņa – šādos apstākļos dzīvojušas no Latvijas izsūtītās ģimenes Sibīrijā. Viļakas pusē represēto ir palicis ļoti maz, vairāk ir to, kas dzimuši Sibīrija un agrā vecumā atgriezušies dzimtenē.
Irēna Viļakas iedzīvotāja, dzimusi Sibīrijā
Vecaistēvs bija ļoti patriotisks latvietis, aizsargs. Vecmamma, mamma un vēl divas mammas māsas bija kā valsts ienaidnieka ģimene. Dzīvoja badā pilnīgā. Bija tāda diena, kad vispār neko neēda. Lasīja pa laukiem sasalušus kartupeļus.
Nellija Šķilbēnu pagasta iedzīvotāja, dzimusi Sibīrijā
Atgriezos laukos. Pirmais, ko es izdarīju – uzzināju, ka kaimiņiem atskrējuši jēri. Basām kājām, kamēr baba guļ, aizgāju uz kūti. Sibīrijas bērns. Bija tādi cilvēki, sievietes, kuras negribēja strādāt. Mamma stāstīja, ka viena pat pirkstus atcirta sev, lai tikai nevajadzētu iet mežā strādāt.
No toreizējā Viļakas apriņķa tika izsūtīti 1508 cilvēki no 342 ģimenēm. Biežākais iemesls – valsts ienaidnieku ģimenes. Viļakas pusē lielākoties tie bijuši nacionālie partizāni un viņu atbalstītāji. Netālajā Stompaku purvā bija viena no lielākajām nacionālo partizāņu nometnēm Baltijā.
Rita Gruševa Viļakas muzeja vadītāja
1508 cilvēki – tas ir daudz vairāk, nekā tagad Viļakas pilsētā iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka mēs esam zaudējuši gandrīz Viļakas pilsētas iedzīvotāju skaitu. Diezgan bieži bija jāstrādā smagie meža darbi. Ne tikai vīrieši, bet arī sievietes strādāja šos meža darbus, līdz ar to tā veselība, it īpaši sievietēm, bija sabojāta.
Irēna Viļakas iedzīvotāja, dzimusi Sibīrijā
Es atceros vienmēr mammu, ka vienmēr viņa raudāja 25. Vienmēr. Nebija tādas dienas, ka viņa neraudāja. Rīts, vakars. Un jautāt tajā brīdī – kā bija, kas bija? Es neuzdrošinājos. Viņa nestāstīja, pirmkārt. Otrkārt, es neuzdrošinājos, jo viņai bija tik sāpīgi.
Sibīrijā dzimušie ar skaudrajām atmiņām dalījās ar Viļakas vidusskolas novapētniecības pulciņa dalībniekiem. Kā dzīvoja, izdzīvoja, kā attiecās vietējie un kāds bija ilgi gaidītais ceļš mājup.
Elīza Pužule Viļakas vidusskolas 9. klases skolniece
Kā varēja tik daudz cilvēkus ņemt un vienkārši aizvest prom no savām mājām, vietas, kur viņi dzīvo. Tas ir prātam neaptverams mūsdienās.
Rinalds Slišāns Viļakas vidusskolas 9. klases skolēns
Vienā ballē fotogrāfijā dejoja un tad redzēja, ka vācu karogu, tāpēc domāja, ka viņi atbalsta fašistus un tāpēc izsūtīja mammu un māsu. Mums ir jādara viss savos spēkos, lai kaut kas šāds nekad neatkārtotos vairs, jo šis ir vienkārši traģiski.
Airita Zelča Viļakas vidusskolas 9. klases skolniece
Sibīrijā bija diezgan nežēlīgi laikapstākļi un tika izsūtīti gan paši jaunākie, gan vecākie cilvēki. Bija diezgan liels bads un izdzīvošana bija nepatīkama.
Kopumā no Latvijas 1949. gada 25. marta masveida deportācijās izsūtīti 42 125 Latvijas iedzīvotāji.