Izdots “Kārsavas stāstu” 3. rakstu krājums par Latvijā senāko dzelzceļa iecirkni

Autors: Marta Puzāka - 29 janvāris, 2025 🕙 Lasīšanas ilgums: 4 min.

Izpētīt un atklāt staciju arhitektūras pērles, vēstures liecības un vietējo sociālo atmiņu – ar šādu mērķi tapuši rakstu krājumu “Kārsavas stāsti” trešā daļa, kas vēsta par dzelzceļa posma Bozova (Kārsava) – Malta industriālo mantojumu un piedāvā Latvijā senākā dzelzceļa iecirkņa iespējami daudzpusīgāko vēsturisko un aktuālo dokumentāciju. Šis rakstu krājums likumsakarīgi turpina iepriekšējos divos krājumos pētītās tēmas par Kārsavas apkaimi.

Kārsaviete Vanda jaunībā strādājusi Stacijas jeb Bozovas skolā pie pašas dzelzceļa stacijas. Laiks nebija viegls, bet patīkami iesēdies atmiņā.

Vanda kārsaviete

Es tur strādāju, skolā strādāju par pionieru vadītāju kādreiz. Tad man iedeva stundas. Bija fizkultūra, rasēšana bija, atklātā stunda. Ļoti labas sajūtas. Tā bija jaunība. Vai nepietrūkst tagad to laiku? Tie laiki bija patīkami. Naudiņa bija, strādājot. Es nopirku par naudiņu uz izmaksu akordeonu, iemācījos spēlēt.

Vandas un vēl 34 vietējo stāsti iekļauti nu jau trešajā rakstu krājumā “Kārsavas stāsti”. Vairāki pētnieki trīs gadu laikā devušies ekspedīcijās, fotografējuši, apkopojuši sociālo atmiņu, tāpat arī redzētais pārveidots mākslā un akadēmiskos pētījumos.

Toms Altbergs Industriālā mantojuma pētnieks, Latvijas Dzelzceļnieku biedrības valdes priekšsēdētājs

Latvijas dzelzceļa vēsture faktiski sākas šeit 1860. gadā un par to mēs diezgan maz esam runājuši. Mums ir bijusi Rīga – Daugavpils pirmais dzelzceļš, bet tāpat faktiski šī te sastāvdaļa Pēterburgas – Varšavas dzelzceļā, kas tieši Latvijas teritorijā, Kārsavā ienāk, tā ir vissenākā. Vēsturiskā apbūve, kas ir sevišķi īpatnēja un vērtīga, tā daudz kur ir saglabājusies, bet diemžēl iet bojā. Bija pienācis pēdējais laiks, lai to sadokumentētu un tas arī rosina rūpēties par tām ēkām, būvēm, kas vēl ir saglabājušās.

Didzis Grodzs Fotogrāfs

Es vienmēr priecājos par tā laika arhitektūru, kad cilvēki saprata to attiecību ar ainavu un gaismu. Tā cara laika arhitektūra vienmēr bija lielā mērā atkarīga no dabīgās gaismas, līdz ar to tur ir padomāts par logu novietojumu.

Ineta Zelča-Sīmansone Rakstu krājuma “Kārsavas stāsti III” sastādītāja, projekta vadītāja

Mums ir vecākais stāsts no gandrīz simtgadīgas kundzes un jaunākais stāsts no deviņdesmitajos gados dzimušiem cilvēkiem. Tās mazās stacijas vienmēr ir bijušas uz tādu entuziasmu, izdzīvošanu un cilvēku skaudrumu. Bija sieviete, kas stāstīja, ka viņa septiņus gadus sešus kilometrus ir gājusi no savas mājvietas kājām gar dzelzceļu uz savu posteni, lai dežurētu.

Jau desmit gadus Inetas Zelčas-Sīmansones pavadībā tiek pētīta Kārsavas apkaime. Trīs rakstu krājumos apkopoti pētījumi par arheoloģiskajām vietām, muižu sistēmu, dzelzceļa vēsturi un reliģiskajām draudzēm un citiem vēsturiskiem aspektiem. Pētnieki norāda, ka lai arī ikdiena pie stacijām asociējas ar skaudrumu un izdzīvošanu, ļaudis tos laikus piemin ar  patiku.

Ineta Zelča-Sīmansone Rakstu krājuma “Kārsavas stāsti III” sastādītāja, projekta vadītāja

Viņi ar prieku stāsta, ka uz ciematu atbrauc vilciens rādīt filmas. Es prasīju – kā ta jūs tur skatījāties? Bet tas vagons bija iekārtots tieši tā, kā mūsdienās kinoteātris – ar nedaudz paaugstinātiem sēdekļiem uz augšu. Vai arī kad kāds stāsta, ka reizi nedēļā mums pieveda svaigu baltmaizi. Mēs to šobrīd vispār nevaram iedomāties.

Rakstu krājumu papildina mākslinieces Gitas Palmas trīs staciju vizualizācijas.

Dalies:

Jaunie reindžeri piedalās ziemas izdzīvošanas pārgājienā

Par mazās Justīnes slepkavību vecākiem noteikts cietumsods

Līdzīgi raksti