Lai vēlreiz sajustu Baltijas valstu vienotību, izceltu nacionālās apziņas dzīvotspēju, kā arī atbalstītu Ukrainas neatkarību, Preiļos šodien notika “Brīvības skrējiens”. Skrējiena vēstnesis ir aktīvs preilietis un sportists – Leonīds Valdonis. Viņš pirms 35 gadiem kopā ar daudziem citiem Preiļu iedzīvotājiem bija “Baltijas ceļa” dalībnieks. Lai roku ķēdē nebūtu pārrāvumu, līdzi bija paņemtas arī pašu austas jostas, kuras tagad aplūkojamas Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā, kura darbinieki arī ir skrējiena idejas autori.
“Brīvības skrējiens” ir simbolisks vietējo iedzīvotāju veltījums “Baltijas ceļa” atcerei. Skrējienā vairums dalībnieku ir Preiļu novada bērnu un jauniešu sporta skolas audzēkņi, viesi no dažādām vasaras nometnēm, kā arī ģimenes ar bērniem. Uzrunātie vecāki uzsver, ka par vēsturiskiem notikumiem ir svarīgi vēstīt tieši jaunākajām paaudzēm.
Jānis, Mārtiņš un Rasma ģimene no Preiļiem
– Ko tu šodien darīsi? – Skriešu par godu “Baltijas ceļam”. Mēs dzīvojam Latvijā un visi pasākumi, kas notiek par un ap Latviju – tie ir ļoti svarīgi. Galvenais ir iemācīt bērniem mīlēt savu valsti, cienīt to, ka sava zeme ir sava zeme un bez sava darba mēs neko nevaram citu panākt.
Leonīds Valdonis akcijas “Baltijas ceļš” dalībnieks
Ar gandarījumu piedalīšos šajā skrējienā. Mēs skriesim cauri parkam, es saprotu, ka cauri pilij, uz estrādi, man tās taciņas visas ļoti labi pazīstamas, izskrietas jebkurā gadalaikā.
Leonīds Valdonis ir maratonu skrējējs, slēpotājs un riteņbraucējs, šodien arī skrējiena vēstnesis. Viņš atminas, ka pirms 35 gadiem “Baltijas ceļā” līdzi bija paņēmis radioaparātu.
Leonīds Valdonis akcijas “Baltijas ceļš” dalībnieks
Vajadzēja sekot klātienē kaut kā informācijai. Toreiz nebija mobilo telefonu diemžēl. Stāvot, vēl tagad atceros, skudriņas skrēja.
Pie Ieriķiem un Drabešu pagrieziena Preiļu puses iedzīvotāji bija ieradušies ar sešiem autobusiem. Lai ķēdē nebūtu pārrāvumu, paņemtas līdzi arī vietējās tautas daiļamata meistares Albīnas Ancānes pašas austās jostas.
Tekla Bekeša Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja vadītāja
Tās bija tikai piecpadsmit minūtes, bet tā sajūta, tā brīvība, kas virmoja toreiz gaisā, tas rokās sadošanās spēks, tas dziesmu spēks, “Baltijas ceļa” himna un vārda spēks – tas mūs visus toreiz ļoti, ļoti vienoja. Pēc tam tikai, kad jau mēs savu brīvību aizstāvējām Barikādēs un Puča laikā, es sapratu, ka arī šis Baltijas ceļš patiesībā nebija tik viennozīmīgi droši viss.
Marija Lāce “Baltijas ceļa” dalībniece no Preiļiem
Baiļu nebija tajā laikā, bet varēja viss kas notikt. Es maziņo, kurai bija gadiņš, Gunu atstāju vectēvam ar vecmāti un ar divām braucu, kurai vecākajai bija septiņi gadi un jaunākajai četri. Kad dzird to dziesmu, himnu, vienmēr ir zosāda. Bija vienotība, skaisti bija. Mazbērniem es to stāstu, pieci gabali man viņi ir.
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja darbinieki, kas ir arī skrējiena idejas autori, aicina turpmāk jo īpaši novērtēt Baltijas valstu spēju kopā izcīnīt un sargāt savu valstu neatkarību.
Tekla Bekeša Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja vadītāja
Šodien mums skrējienā būs ne tikai Latvijas, Lietuvas, Igaunijas karogi, bet arī Ukrainas karogs, jo, ja mēs šodien vēlreiz stātos Baltijas ceļā, mēs viennozīmīgi stāvētu par Ukrainas valsts neatkarību un brīvību. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi, jo, manuprāt, Ukrainas brīvība, tā ir arī mūsu brīvība.