Sākot ar nedzimušiem bērniem līdz ļoti veciem sirmgalvjiem – kopumā aptuveni 15 000 iedzīvotāju – pirms 82 gadiem 14. jūnijā no dažādām Latvijas vietām tika izsūtīti uz Sibīriju. Pieminot viņu sāpes, ilgas un ciešanas šodien notiek represiju atceres dienas pasākumi. Viens no tiem bija arī Balvu novada Kubulos, kur piemiņas vietā nolikti ziedi, savukārt Kultūras namā atklāta Jēkabpils mākslinieces Mētras Štelmaheres represēto iedzīvotāju portretu izstāde “Mēs atgriezāmies”.
Sirds smeldzīgi saraujas sāpēs, atminoties piespiedu deportācijās pārdzīvoto – šādi vārdi Balvu novada Kubulu ciemā caurvij katru pieredzes stāstu 14. jūnija represijām veltītajā piemiņas pasākumā. Pie Balvu dzelzceļa stacijas piemiņas akmens komunistiskā režīma upuriem pulcējās ne tikai 1941., bet arī 1949. gadā represētie iedzīvotāji. Ārija Tihomirova Omskas apgabalā Sibīrijā nonāca vien divu gadu vecumā un tur pabeidza pirmās 3. klases.
Ārija Tihomirova Balvu novada PRN priekšsēdētāja
Pa priekšu izveda inteliģenci 41. gadā un ierēdniecību, zemniecību, vārdu sakot ar nabagu ir vieglāk runāt. Es augu tādos apstākļos, ka tur citas runas nebija kā par Latviju. Visas tās ģimenes, kas tur bija mūsu ciematā – latviešu – mēs kopā turējāmies.
Šobrīd Balvu novada politiski represēto nodaļā ir 97 biedri, laiks nežēlo un gadu no gada šis skaits mazinās, līdz ar ko izzūd arī virkne atmiņu. Uz Omsku sešu gadu vecumā kopā ar jaunāko brāli un teju astoņdesmitgadīgo vecmammu no Bērzpils izsūtīta bija arī Ārija Lizinska.
Ārija Lizinska politiski represētā no Bērzpils pagasta
No rīta mūs atveda atpakaļ uz mājām, jo teica, ka mēs neesam sarakstā. Pēc laiciņa atbrauca atkal, paņēma un atkal aizveda. Pa otrai reizei. Mamma tad nebija mājās, viņa atgriežas – nav neviena, nekā mājās. Ne bērnu, nekā. Viņa neatceras varbūt kādu nedēļu, saka, ka nezina, kur bija, ko darīja. Es domāju, nerviem to izturēt… Tas ir tas traģiskākais. Kā teiksim, ja mātes… un viss tomēr… divi bērni.
Sadarbībā ar Jēkabpils Vēstures muzeju Kubulos atklāta arī izstāde “Mēs atgriezāmies”. Tās autore ir gleznotāja un fotogrāfe Mētra Štelmahere. Mākslas darbos atainoti cilvēki, kas izsūtījuma laikā bija vēl bērni vai pat piedzima Sibīrijā, viņiem līdzās ir priekšmeti, kas stiprināja un raisīja ticību, ka kādreiz atgriezīsies Latvijā.
Laura Zujāne Kubulu Kultūras nama vadītāja
Kādam tas bija cukurtrauks, kādam dzintara krelles, kādam spilventiņš. Katrai šai lietai ir kāds īpašs stāsts. Viens no stāstiem, kas mani uzrunāja ļoti, ļoti personīgi ir represētās personas Maijas Blūmas stāsts par mīļo spilventiņu, kurš ir gulējis arī viņas bērnu dienas ratiņos, kurš ir ceļojis līdzi uz tālo Sibīriju palīdzēdams pavadīt šīs grūtās dienas un atgriezies kopā ar Maiju atpakaļ Latvijā. Un viņas tuvinieki zina, ka šis spilventiņš ir jāieliek līdzi arī dodoties uz mūža mājām.
Izstāde Kubulos būs skatāma vienu nedēļu, savukārt deportāciju piemiņai veltītie pasākumi un tikšanās ar politiksi represētajiem iedzīvotājiem notiek divas reizes gadā.
Laura Zujāne Kubulu Kultūras nama vadītāja
Šādi pasākumi ir jārīko ar mērķi gan tāpēc, lai pieminētu šos kritušos upurus, gan tāpēc, lai godinātu represētās personas, kuras ar ticību, ar spēku un ar mīlestību pret savu tēvu zemi spēja atgriezties mūsu dzimtajā Latvijā.
Ārija Lizinska politiski represētā no Bērzpils pagasta
It kā noņemts kaut kāds slogs, visu laiku esi juties vainīgs nezini par ko, ne tāds kā citi. Tagad par cik jau tiek tas viss atzīts, tas viss pamazām – tā pašpārliecība kaut kāda atgriežas, ka nekādi lielie mēs šeit ienaidnieki neesam bijuši.
Ārija Tihomirova Balvu novada PRN priekšsēdētāja
Latvija ir stipra. Mēs gan domājam, ka esam mazi, bet, ja kas ir mazs, tad viņu ir vēl vairāk jāmīl, vēl vairāk jāsaudzē. Šodiena rāda, ka nekas nav mainījies, ka Krievija dara to pašu, ko toreiz un varbūt vēl cietsirdīgāk, nerēķinoties ne ar cilvēku dzīvībām, ne ar ko. Tas, kas notiek šodien Ukrainā, tas ir apliecinājums tam, ka to nekad nevar aizmirst un nekad nevar piedot.