Biedrība “Latvijas ukraiņu kongress” kopā ar domubiedriem uzsver, ka karš Ukrainā sākās nevis pirms gada, bet jau 2014. gadā un ir ļoti svarīgi šajā grūtajā cīņā ukraiņus atbalstīt ar pasākumiem ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā. Tā nolemts 25. februārī pulcēt Daugavpils un tās apkārtnes iedzīvotājus, kā arī pilsētas viesus kopīgā gājienā no stacijas līdz Andreja Pumpura skvēram, pa ceļam ar saukļiem, plakātiem, sēru vainagiem un svecēm apstājoties pie Krievijas ģenerālkonsulāta ēkas. #SIF_MAF2022
“365 iemesli nepadoties.”, “Ja Krievija apturēs cīņu – kara nebūs, ja Ukraina pārstās cīnīties – nebūs Ukrainas!”, “Apturiet karu!” – tā ir vien neliela daļa no saukļiem iedzīvotājiem pulcējoties Ukrainas atbalsta gājienā ar sākuma punktu pie Daugavpils stacijas. Gājienu organizē biedrība “Latvijas ukraiņu kongress” kopā ar domubiedriem, lai demonstrētu pretošanās spējas, pieminētu karā cietušos un kritušos, gan pieprasītu taisnīgu tiesu vainīgajiem.
Kristaps Kašs gājiena dalībnieks no Rīgas ar saknēm Latgalē
Simbolizē gan mūsu cerības par to, ka agri vai vēlu kara noziedznieks Putins tiks tiesāts vai saņems savu sodu jebkurā iespējamā veidā un šīs karātavas ir kaut kas vairāk, tas simbolizē, protams, visas kaimiņvalsts agresiju gan pret Ukrainu, gan pret citām valstīm.
Ilona Kangizere gājiena dalībniece no Indras Krāslavas novadā
Liels prieks satikt tik daudz domubiedrus. Tik daudz normālus, adekvātus cilvēkus, kuri atbalsta civilizāciju, kultūru un, kad tu esi kopā ar tādiem cilvēkiem, liekas, ka vates miesas okeāns attālinās no tālajiem horizontiem.
Marija patvēruma meklētāja no Hersonas Ukrainā
Tas palīdz sajust, ka tu neesi viens un ir cilvēki, kuri tevi atbalsta, ka visi ir blakus un šeit tev ir savējie. Te ir uzrakstīts “Glābiet Ukrainu!” un, ka Krievija tā ir valsts – teroriste!
Marija ar ģimeni patvērumu Latvijā guva pirms aptuveni pusgada un viņai dalība gājienā ir jo īpaši nozīmīga.
Marija patvēruma meklētāja no Hersonas Ukrainā
Sliktas atmiņas, jo 24. datumā uzreiz viss sākās, pirmie sprādzieni pilsētā un pastāvīgi bija jāslēpjas, pastāvīgi kaut kas lidoja un pēc tam krievi ienāca pilsētā. Sākās okupācija. Cilvēki baidījās iziet laukā, cilvēkus laupīja, cilvēkus spīdzināja, baisi bija.
Jana Streļeca biedrības “Latvijas ukraiņu kongress” valdes priekšsēdētāja
Tētis ukrainis, no Sumu apgabala, 2003. gadā viņš jau ir miris un radiniekus apšauda viņa tagad, ciems ir 13 kilometrus no robežas. Viņi arī bija okupācijā kādu brīdi.
Vienīgā simboliskā apstāšanās bija pie Krievijas ģenerālkonsulāta ēkas, kur novietotas sēru sveces un vainagi, atstāti plakāti, tā uzsverot nežēlīgās kara un okupācijas sekas.
Jana Streļeca biedrības “Latvijas ukraiņu kongress” valdes priekšsēdētāja
Kopš 2014. gada mums ir piketi reizi mēnesī un kopš 24. februāra mums ir piketi reizi nedēļā pretī Krievijas vēstniecībai. Tagad tur ir uzlikts tanks. Krievu tanks. Manuprāt, stobrs ir ļoti nepareizi pavērsts, jo tam vajadzētu būt pavērstam pret vēstniecību.
Gājiena dalībnieki dalās arī ar radu un draugu pieredzi citviet, piemēram, Baltkrievijā.
Ilona Kangizere gājiena dalībniece no Indras Krāslavas novadā
Vakar es redzēju Facebook publikāciju no manas māsīcas, viņa dzīvo Polockā. Viņa iededzināja palodzē sveces ar ukraiņu lentītēm. Sēž pie loga vakarā Novopolockā un tā ir milzīga drosme, jo viņa nesen bija šeit Latvijā, ciemojās pie manis un stāstīja, ka “drošības iestādes” ķer cilvēkus, kuri publicē kaut ko Facebook un nesen tika arestēti un sodīti viņas draugi, kuri vienkārši dalījās.
Morics gājiena dalībnieks no Rīgas
– Šeit Daugavpilī ļoti bieži ir dzirdēts, ka ir viedokļu sadursmes. Vai Rīgā arī esat izjutuši? – Rīgā arī, lai gan mazāk. Daugavpilī mēs šī gājiena laikā uz šejieni no sākuma punkta Daugavpils stacijas mēs arī izjutām, redzējām dažādus viedokļus, dažādus šķībus skatienus, uzsaucienus.
Viens no būtiskākajiem gājiena mērķiem ir pierādīt, ka tomēr līdzās tautā tā dēvētajai “vatei” Daugavpilī ir arī iedzīvotāji un pilsētas viesi, kas atbalsta tieši Ukrainu un tās neatkarības un demokrātijas vērtības.
Jana Streļeca biedrības “Latvijas ukraiņu kongress” valdes priekšsēdētāja
Mēs visi vienmēr labprāt runājam par to, cik maziņa ir mūsu Latvija, paņemt klēpītī un sasildīt un visas šīs frāzes. Kāpēc tā ir tik liela, ka mēs nevaram aizbraukt no Rīgas uz Daugavpili? Ir redz, ka cilvēks pat no Talsiem ir atbraucis nodot personīgu sveicienu Elksniņam. Redz, cik daudzi cilvēki ir no Daugavpils!
Kristaps Kašs gājiena dalībnieks no Rīgas ar saknēm Latgalē
Mūsu vēstījums Latgalei ir tāds, ka Latvija ir Latgale un Latgale ir Latvija! Manā dzimtā ir gana daudz cilvēku, kuru vārdi un uzvārdi ir palikuši Stompaku purvā uz pieminekļa. Latgales jautājums un visas Latvijas vienotības jautājums un latviešu tautas izdzīvošanas jautājums man ir ļoti svarīgs.
Daniels gājiena dalībnieks no Rīgas
Šeit būt ir ļoti svarīgi un parādīt arī vietējiem, Ukrainas iedzīvotājiem, kas arī atraduši savu mītni bēgot no kara šeit, ka mēs esam kopā ar viņiem, mēs atbalstām viņus un nebeigsim atbalstīt. Novēlējums, protams, ir – līdz uzvarai kopā! Galvenais nepadoties.
Marija patvēruma meklētāja no Hersonas Ukrainā
Mēs esam ļoti pateicīgi Latvijai par to, ka tā mums deva aizsardzību uz laiku, bet tik un tā ļoti gribas mājās, jo šis lēmums aizbraukt bija piespiedu kārtā, tāpēc ceram, ka drīz viss beigsies un mēs varēsim atgriezties mājās un būs mums tāda dzīve kā agrāk.
Gājiens noslēdzās Andreja Pumpura skvērā, kur katrs varēja paust savu viedokli un pieredzi, tāpat nodrošināts cienasts ar siltu tēju, kā arī izdziedātas ukraiņu un latviešu tautasdziesmas.