Lai arī sācies jauns gads, ukraiņu kara bēgļu Latvijā mazāk nekļūst. Vieni kā tikko ieradušies, citi jau paspējuši atrast sev darbu, dzīvesvietu un vēl kāds visiem spēkiem cenšas palīdzēt tautiešiem. Nupat Rēzeknē ukraiņi kopā ar vietējiem iedzīvotājiem vienojās pasākumā un kopā rotāja piparkūkas.
Marija no Doņeckas ir inženiere konstruktore un kā kara bēgle nonāca Rēzeknē, dzīvo šeit jau vairāk nekā astoņus mēnešus. Viņai ir septiņpadsmitgadīga meita, kas šoruden Latvijas Universitātē sāka studēt biznesa ekonomiku. Savukārt pati Marija pakāpeniski pielāgojas dzīvei ārpus dzimtajām mājām un palīdz tautiešiem – šajā reizē organizējot piparkūku dekorēšanas meistarklasi.
Marija Ukrainas kara bēgle
Esmu mākslas konditore, ar piparkūkām nodarbojos jau ļoti sen, astoņus gadus. Ar prieku veicu šo radošo darbu, jo mīlu dāvāt savu radošumu ne tikai pieaugušajiem un bērniem, bet arī vadīt meistarklases bērniem, lai viņi iedvesmotos, gūtu gandarījumu un kaut kā novērstos no visa, kas notiek. Man ļoti gribas, lai mūsu bērni kaut vai uz šo stundu pārstātu domāt par tām visām šausmām, ko ir redzējuši. Tāpēc es ļoti vēlos dāvāt viņiem daļu no sevis un šos bērnus iedvesmot.
Ukrainā piparkūkas sauc par ingvera prjaņikiem. Marija mīklu pati gatavo un tās cep. Viņa arī iemāca, kā ērtāk ievērt karoga krāsas lentītes piparkūku mājiņās, kas simbolizē atgriešanos un mieru savās dzimtenē. Meisraklases apmeklētājiem patīk un padodas.
Daņils Ukrainas kara bēglis
Vajadzēja dekorēt piparkūkas un varēja paņemt mājās. Es uz papīra labi zīmēju, vēlos kļūt par mākslinieku. – Ko vēl tu vari pagatavot? – Es varu omleti pagatavot, ceptus kartupeļus. – Pats? – Jā!
Poļina Ukrainas kara bēgle
– Tev šie cepumi garšo? – Jā! – Kā tu zini? – Jo es jau vienu pagaršoju. – Kāda bija? – Normāla.
Jaroslavs un Ivans Ukrainas kara bēgļi
Šis? Ā, šeit vienkārši pārpalikušais krēms. Man patīk zīmēt pili. – Ko tu zīmē, Ivan? – Egli! – Tev patīk jaunais gads? – Jā, jo tad ir dāvanas! – Bet vai šogad tev bija dāvanas? – Jā. – Kādas? Yo-yo. Tāda atspere, ar kuru var spēlēt.
Šie zēni un meitenes ir saglabājuši bērniem raksturīgo dzīvesprieku un ir sajūsmā par mazumiņu, ko pieaugušajiem izdodas sarūpēt. Daudziem, sākoties karam, dzīve krasi mainījās. Marija daudz domā par mājās palikušajiem vecākiem un apstākļiem, kas atveduši līdz Rēzeknei.
Marija Ukrainas kara bēgle
Kad mēs centāmies izbraukt, mēs vispār nesapratām, – uz kurieni, kur mēs nonāksim. Un visu noteica sagadīšanās. Man iedeva cilvēka kontaktus, un viņš mūs atveda tieši no robežas. Tāpēc gribu teikt lielu paldies Teivānu ģimenei, kas mūs izmitināja, atbalstīja, deva pajumti. Tagad viņi ir mūsu draugi. Šeit mēs nevienu nepazinām, bet, pateicoties jums visiem, mums tagad ir radusies izdevība normāli dzīvot.
Arī ikdienā Marija cep piparkūkas, bet pats galvenais, esot tālu no mājām, ir palīdzēt savējiem.
Marija Ukrainas kara bēgle
Sapnis ir tāds – izveidot labdarības brīvprātīgo centru, lai būtu vieta, telpa ukraiņu bēgļiem, kur viņi var atnākt jebkurā brīdī. Esmu gatava būt par vienu no brīvprātīgajām, jo darīju to jau Kijivā, lai mēs varētu jebkurā laikā sniegt kādu palīdzību. Galvenais uzdevums ir pamēģināt atrast telpu, lai tā būtu mūsu, un tad mums ir cilvēki, kas ir gatavi brīvprātīgi palīdzēt un darīt.
Piparkūku dekorēšanas meistarklase aizrit pareizticīgo Ziemassvētku priekšvakarā, ko Ukrainā turpmāk paredzēts svinēt 25.decembrī. Ko kara bēgļiem nozīmē Ziemassvētki, dzīvojot mierā un pārticībā, ir grūti saprast.
Marija Ukrainas kara bēgle
Cilvēki, kas nav pārdzīvojuši to visu, nevar saprast. Pat vienkārši – tā ir cita dimensija. Tāpēc mēs tagad pavisam savādāk analizējam un atbalstām šos cilvēkus, kas, rupji sakot, to izjuta salīdzinoši nesen. Es ar to saskaros jau deviņus gadus, tāpēc pavisam savādāk. Ļoti daudz neizpratnes, bet negribas, lai cilvēki ko tādu izjustu uz savas ādas, negribas. Tāpēc es visiem novēlu tikai mieru un labestību! Vēlreiz izsaku pateicību šai valstij un šiem cilvēkiem ar atvērtu sirdi, kas mūsu dzīvi padara ļoti līdzīgu mūsu mājām.
Gan pieaugušie, gan bērni ir gatavi sanākt kopā vēlreiz arī citās meistadarbnīcās, lai atkal mācītos cits no cita un sniegtu palīdzīgu plecu kādam, kam kara dēļ arī nācies zaudēt mājas vai ģimeni.