Robežkontroles punkts “Silene” uz Latvijas-Baltkrievijas robežas ir vienīgais, kuru jau esot Latvijas pusē iespējams šķērsot kājām un arī šeit palielinoties Ukrainas kara bēgļu plūsmai pirms divām nedēļām izvietots informatīvais atbalsta punkts. Brīvprātīgajiem gan ir bažas par ziemas tuvošanos, taču nupat talkā nākusi Apvienoto Nāciju Organizācija, kas apseko situāciju un cer palīdzēt brīvprātīgajām organizācijām turpināt darbu jebkādos laika apstākļos.
Silts ēdiens un tēja, informācija, kā arī iespēja uzlādēt viedierīcas – tā ir vien maza daļa no tā, ko ukraiņu atbalsta punktos Latvijas pierobežā nodrošina brīvprātīgās organizācijas. Silene, tuvu Baltkrievijai, ir vienīgā vieta, kuru no okupētajām teritorijām bēgošie ukraiņi var šķērsot arī bez transportlīdzekļiem. Palielinoties plūsmai arī šeit izvietots viens no palīdzības furgoniem.
Evita Savicka brīvprātīgā koordinatore Daugavpilī un Silenē
Daudzi punkti nelaiž kājām, bet šeit nu tā… pa pusei, jo baltkrievu pusē nevar šķērsot kājām un cilvēki vienkārši iesēžas mašīnās pie citiem vai bija arī tāds gadījums, ka cilvēks vienkārši atrada kaut kādu velosipēdu un šķērsoja. Cilvēki iziet ar ļoti dažādām reakcijām, jo tas punkts, ko viņi šķērso, tas ir kā pēdējā robeža pirms Eiropas un daudzi iet ārā un raud, daudzi iet ārā un smejas, sāk lēkāt.
Brīvprātīgie uzsver, ka bēgļu plūsma ir ļoti dažāda, var būt “tukšās” dienas, kā tas bija arī šajā filmēšanas reizē, kad neieradās neviens, bet ir reizes, ka palīdzību jāsniedz pat 20 cilvēkiem vienlaikus. Pagājušajā nedēļā lielākoties no vissmagāk cietušā Hersonas apgabala uz Eiropu caur Sileni devās 76 cilvēki. Pārsvarā viņi tālāk dodoties uz Poliju, Čehiju un Vāciju.
Evita Savicka brīvprātīgā koordinatore Daugavpilī un Silenē
Visgrūtākais stāsts bija par vīrieti, drīz mēs vedīsim viņa sievu un meitu, arī brauks droši vien caur mūsu punktu, bet viņš izbrauca pirmais, lai sagatavotos viņu sagaidīšanai. Tur sanāca tā ka 9. martā viņam bija divas meitas dvīnītes un 10. vairs palika tikai viena. Bija ļoti grūti to klausīties. [nopūšas] Viņš stāstīja, ka viņš apbedīja gan dvīnīti, gan visu to, kas palika no tēva, tās bija tikai kājas. Ārprāts.
Par to, cik skaudrus kara apstākļus bēgļi piedzīvojuši, pārliecināmies arī Kārsavas novada Grebņevā. Lai arī līdzīgu informatīvo un atbalsta punktu Krievijā un Baltkrievijā nav, robežsargu attieksme pret ukraiņiem ir salīdzinoši cilvēcīga, tomēr neziņa satrauc un ir bailes par savu drošību.
Andrejs bēglis no Hersonas apgabala Ukrainā
Kaut kāda tā atmosfēra tur ir citādāka, nav pārāk patīkami, bet šeit es atnācu un ir sajūta, ka esmu mājās. Šeit tie ir svētki! Es ar sievu runāju: pie katra lodziņa Latvijas pusē: “Viss?! Bet kā?!”, savukārt tur mums visu laiku saka “Sēdiet.”, pases savāc un kaut kādi cilvēki kaut kur aiziet, staigā, sēdi gaidīdams it kā tu būtu “nekas”. Nav tiesību, nav brīvības dzīvojot tajā pusē. Saspiestam gliemezim uz zemes ir vairāk tiesību un brīvības, nekā mums.
Anastasija bēgle no Hersonas apgabala Ukrainā
– Ukrainā jums kāds palika? – Jā, mamma, tētis un jaunākā māsa palika. – Kurp tālāk tu brauksi? – Es braucu uz Poliju mācīties, uz Varšavu pie vecmāmiņas. – Vecmāmiņas dēļ tieši turp brauc? – Viss ir tādēļ, ka mums Ukrainā tagad ir tāda situācija un mācīties ir vienkārši neiespējami, bet es es eju 11. klasē un man ir nepieciešama izglītība, lai sāktu mācības Varšavā. Vēlos būt mediķis.
Atbalsta punkti ukraiņu kara bēgļiem pierobežā darbojas projekta gaitā un pagaidām tam finansējuma pietiks līdz gada nogalei. Par turpmāko darbu raizes rada ziemas tuvošanās, jo jau tagad trūkst palīdzīgu roku, gan arī būs nepieciešamas sildierīces, segas un biezāks apģērbs.
Evita Savicka brīvprātīgā koordinatore Daugavpilī un Silenē
Mēs gaidām, ka sākoties tiem aukstumiem cilvēku paliks daudz, vairāk daudz, bet ir arī tādas bailes, ka viņus vispār vairs nelaidīs ārā no Krievijas, no Baltkrievijas. Mēs ceram, ka tomēr laidīs ārā, tad mēs tiksim galā ar to plūsmu, bet, lai tikai laiž, lai tikai Eiropa pieņem, lai tikai viņi var vienkārši glābties.
Andrejs bēglis no Hersonas apgabala Ukrainā
Braukt projām ļoti negribējās, es gaidīju visus šos astoņus mēnešus, ka lūk: ir redzams netālu no mums neliels ciems Nikolajivkas virzienā, es atbraukšu no rīta un ieraudzīšu tehniku ar Ukrainas karogiem. Tomēr palikt tur paliek arvien bīstamāk jebkuram cilvēkam pat ar mazāko mājienu par atbalstu pozīcijai: uzreiz pagrabā, uzreiz spiediens, cilvēki pazūd nezin kur un viņu liktenis arī paliek nezināms. Briesmas, bet nekas… Mēs ticam, es ticu mūsu uzvarai, es gribu atpakaļ uz mājām Ukrainā, no jauna stādīt dārzu, kartupeļus. Es ceru, ka tas viss vēl būs!
Brīvprātīgās organizācijas “Rubic.us” pārstāve Evita Savicka par Silenes atbalsta punktu krievu valodā – tā sasniedzot arī mazākumtautību iedzīvotājus – stāsta sociālajos tīklos. Viņa tā piesaista arī lielāku brīvprātīgo skaitu tieši no Daugavpils. Savukārt, nupat situāciju pierobežā vērtēja arī Apvienoto Nāciju organizācijas pārstāvji, kas cer sniegt palīdzību vismaz ar papildus telšu un citu lietu iegādi.