Kopienu saliedēšanas nolūkā Varakļānos kafejnīcā “Grāmatnīca” nupat nedēļas nogalē aizritēja Ukrainai veltīta diena, kas šaipus bija pirmais šāda veida pasākums. Lai integrētu sabiedrībā bēgļus no kara nopostītajām teritorijām un sadraudzētos ar viņiem ciešāk, visas dienas garumā varēja baudīt ukraiņu ēdienus, gan arī ielūkoties vietējo amatiermākslinieku priekšnesumos. #SIF_MAF2022
Pirmajā Ukraiņu dienā Varakļānos rit liela rosība, ukrainiete no kara izpostītās Izjumas – Tatjana – virtuvē gatavo savas tautas tradicionālos ēdienus, bet kafejnīcā veidojas gara apmeklētāju rinda. Vietējiem iedzīvotājiem ir neviltota interese gan par piedāvātajiem ēdieniem, gan cilvēku, kas tos gatavojis.
Tatjana kafejnīcas pavāre
Šodien mēs sagatavojām vareņikus ar kartupeļu pildījumu, jo ukraiņu pamatēdiens ir borščs, speķis un vareņiki. Mēs sagatavojām kručinikus, nalistnikus, desertus, kartupeļus solanski. Karbonāde ir visur karbonāde,tai ir noiets, nav jāsacer, kotletes ligzdas, Kijivas kotletes.
Anete Urka Preiļu novada pašvaldības Sabiedrisko attiecību daļas vadītāja
Man tas, kas garšo ļoti, ļoti no Taņas gatavotā, arī šodien to var nobaudīt, tā ir “Monastirskaja hata’. Tas ir tādas kā no mīklas un ķiršiem veido tādas trubiņas, tās cep cepeškrāsnī, tas tās krauj kaudzītē un ar krēmu tādas taisa. Tā savelkas tāda kā torte, nu ļoti garšīga.
Pirmajā dienā, kad Tatjana pārkāpa kafejnīcas virtuves slieksni, viņa noteica, ka garšvielu klāsts būs krietni jāpapildina. Patlaban viņa gatavo dažādus vietējai sabiedrībai ierastus ēdienus, darbu atradis arī viņas vīrs.
Tatjana kafejnīcas pavāre
Saņemot dokumentos, mēs pašsaprotami sākām uzreiz meklēt darbu. Vīrs strādāja te, kamēr te ritēja celtniecība Varakļānos. Sāka te, Madonas firmā, tagad viņš ir Rēzeknē. Tas, protams, ir problemātiski, bet te nav celtniecības. Bet nekas. Tiekamies ļoti reti. Es braucu uz Rēzekni, viņš šad tad atbrauc. Grūti.
Šobrīd kafejnīcā strādā septiņi darbinieki divās maiņās, bet vēl nesen bija grūtības atrast pavārus, tāpēc kafejnīcas īpašniece ļoti novērtē, ka šajā situācijā pati var palīdzēt bēgļiem ar darbu, gan Ukrainas iedzīvotāji viņai ar savu palīdzību.
Inese Urka kafejnīcas “Grāmatnīca” īpašniece LTG
Ir Varakļānu novadā ukraiņi, un mēs pajautājām, varbūt kāds var iet par pavāru? Un atradās sieviete, kura ir beigusi pavārus, bet Ukrainā strādājusi bija kā pārdevēja, bet iemaņas viņai ir, un viņai ir izdoma, viņai ir enerģija, un tiešām mums viņa ir ļoti liels atradums.
Tatjana kafejnīcas pavāre
Es jau saprotu latviski to, kas skar produktus: vista, gaļa, cūkgaļa, piens, ķiploki, mērce, zupa…Viņi raksta pasūtījumus, es jau saprotu, kas tur rakstīts. Plus ļoti gribējās, ja godīgi, parādīt savus ēdienus, jo produkti taču mums vienādi, tikai salikums dažāds. Kāds ir latviešu ēdiens, ko konstatējāt? Tāds pats, sātīgs, taukains, gaļas. Ļoti līdzīgs, tik daži salikumi, dažas zupas, pie mums tādu nav. Jums ir. Mūs ieintriģēja, kad mums pansionātā brokastīs deva biezpienu ar siļķi, mēs tā neēdam. Mēs uzreiz siļķi atbīdījām un biezpienu atsevišķi ar cukuru un tēju dzērām.
Tatjana kafejnīcā “Grāmatnīca” darbu sāka šī gada maijā un no Izjumas pilsētas ieradās Latvijā ar visu ģimeni un radiem. Pašlaik dzīvo Stirnienē, atcerēties, kā nācās pamest mājas, sievietei nav viegli.
Tatjana kafejnīcas pavāre
Visšausmīgākais bija izbraukt no Izjumas, izbraukt no okupētās teritorijas, jo apšaudīja visur. Bija uzlidojumi. Vienkārši mašīnas priekšā. Lēcām ārā no mašīnas, pārmetām krustu, ka dzīvi veseli, un braucām tālāk. Tāpat muitā mēs stāvējām 7 diennaktis, bija 8 kilometru rinda, izbrauca visa Kramatorska, visa Konstatntinovka, no Izjumas daudzi brauca. Es tikai lasu savu “Viber” grupu par mūsu rajonu. Tur viņi uzraksta, kur atjaunota gaisma, kas ir atgriezies, kurš kuru redzējis, kas ir atvērts. Tikai tā. Ziņas es neskatos nekādas vispār.
Anete Urka Preiļu novada pašvaldības Sabiedrisko attiecību daļas vadītāja
Viņu mājas ir saspridzinātas un izdegušas un tāpēc viņas tagad, skatoties uz to, ka tuvojas ziema, nevar atgriezties, tas nav iespējams. Bet, protams, tad, kad ar viņu runā, var redzēt, ka viņai sāpīgi runāt un tajā brīdī, kad atbrīvoja Izjumas pilsētu, tad mums visiem tas bija tāds neviegls periods, jo tu saproti, ka tas nav kaut kas kaut kur tālu, kas mūs neskar. Tas ir īsti cilvēki, īstas dzīves, kas ir sagrautas un bezjēdzīgi sagrautas.
Izlikties, ka karš Ukrainā mūs neskar, vairs nav iespējams. Kafejnīcas īpašniece Anete Urka ikdienā strādā Preiļu novada pašvaldībā un viņas pienākums ir arī rūpes par kara bēgļiem. Viņa novērojusi, ka ukraiņi Latvijā lielākoties cenšas iekārtoties darbā un apgūst valodu.
Anete Urka Preiļu novada pašvaldības Sabiedrisko attiecību daļas vadītāja
Ļoti daudzi ukraiņi strādā, tad viņiem izveidojas tāds kā paziņu loks ap tām darbavietām, kur viņi strādā, un noteikti ļoti, ļoti nozīmīgs atbalsta punkts ir skolas. Ļoti daudzas ģimenes ir atbraukušas ar maziem bērniem.
Tatjana kafejnīcas pavāre
Mūsu situācijā cilvēki aizgāja strādāt par jebko, ka tik izdzīvotu, jo mums reāli, ne karotītes, ne krūzītes, ne spilvena sava nebija. Nu katrs iekārtojās dažādi, pārsvarā pie jums Latvijā pieprasīti pavāri. Bērni, lai kas viņi nebūtu bijuši Ukrainā, viņi visi aizgāja Rīgā strādāt restorānos. Tikai māsa, viņa ir IT speciāliste, viņa palika savā profesijā un znota radi, viņi arī IT speciālisti, tā viņi arī strādā attālināti.
Tatjana dalās arī savos pirmajos iespaidos par Latvijas atšķirībām no Ukrainas.
Tatjana kafejnīcas pavāre
Mēs uzskatījām, ka mūsu pilsēta Izjuma, tā ir rajona pilsēta, 50 000 iedzīvotāju, mums tā skaitās ļoti maza pilsēta, jo Harkiva mums ir 4 miljoni tikai pēc pieraksta, bet Latvijā sanāk 2 miljoni visa! Bet te viss ir savādāk. Te ir vairāk mežu, pļavu. Pie mums vairāk ir lauku, mums viscaur lauki. Te vairāk pļavu, govju ļoti daudz. Brauc uz Rēzekni, tur zirgi. Tas ir traki! Mums tas ir traki, pie mums tā nav. Mums viscaur mieži un saulespuķes. Viss. Un pie mums ir priežu sili, te lapu koku mežs.
Anete Urka Preiļu novada pašvaldības Sabiedrisko attiecību daļas vadītāja
Tas, kas latviešiem būtu jāmācās no ukraiņiem vēl vairāk un vairāk, ir savas valsts mīlestība un noteikti drosme, drosme pastāvēt par sevi, beigt īdēt un čīkstēt par tādām mazsvarīgām lietām. Mēs tikai zinām, ka mēs noteikti gribam strādāt, gribam aicināt ciemos viesus un, ja ir iespējams, tad kļūt par tādu kā mazu vietu, kur satikties dažādiem cilvēkiem, kut ikviens ir gaidīts, kur ikviens atnācis jūtas tāds palutināts.