Maijs ir laiks, kad katoļticīgie Latgalē tradicionāli pulcējas pie ceļmalās esošajiem krucifiksiem, lai ik dienu vienotos kopīgā Rožukroņa skaitīšanā un garīgo dziesmu dziedāšanā. Lai gan maija dziedājumu tradīcija saglabājusies cauri vairākiem gadsimtiem, dziedātāju skaits strauji sarūk.
Šogad maija dziedājumi pie Rēzeknes novada Bumbišku krucifiksa notiek pacilātākā gaisotnē kā citās reizēs. Šis ir krucifiksa jubilejas jeb 30.gads, kurp vietējie iedzīvotāji maija mēnesī ik dienu nāk vienoties kopīgās lūgšanās un dziedāt dziesmas veltītas Jaunavai Marijai.
Natālija Ugaine Bumbišku ciema iedzīvotāja
Katram no mums ir šis krusts – aizejot no mājām, atnākot uz mājām, vienmēr ir caur krustu. Mēs laikam esam vienīgie, kas iet katru maija dienu. Ir tādi, es zinu, kas iet trīs dienas nedēļā, ir, kur nedēļā reizi. Mēs nē. Mēs pēc vecajām tradīcijām.
Maija dziedājumi ir jau sena katoļticīgo tradīcija, kas galvenokārt saistās tieši ar Latgali. Tiek uzskatīts, ka tā radusies 19.gs. kā Jaunavas Marijas godināšanas rituāls.
Angelika Juško-Štekele LNKC Nemateriālā kultūras mantojuma padomes locekle
Senākajos laikos maija dziedājumi izveidojās pie ceļmalu krustiem tad, kad nebija iespēja varbūt katru reizi aizbraukt uz baznīcu, kas atradās nedaudz tālāk. Tur ir arī savas tradīcijas, kuras jau gadu gaitā ir nostiprinājušās. Tās ir gan dziesmas Jaunavai Marijai, gan arī, piemēram, “značku” vilkšanas tradīcija, kad dziedātāji izvelk kādu norādījumu, kas ir jāievēro tuvākajā laikā.
Kaut arī maija dziedājumi Latgalē joprojām ir dzīva un neatņemama tradīcija, tomēr ar katru gadu dziedātāju pulciņi pie krucifiksiem sarūk. Lai šī tradīcija neizzustu pavisam, kopš 2019.gada nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā ir iekļauti Maija dievkalpojumi pie ceļmalu krustiem Dagdas novada Andrupenes un Šķaunes pagastos, turpretī kopš 2020.gada – Maija dziedājumi pie ciemu krustiem Ziemeļlatgalē.
Angelika Juško-Štekele LNKC Nemateriālā kultūras mantojuma padomes locekle
Šobrīd šis risks ir vēl lielāks, jo tradīciju apdraud ne tikai jaunatnes trūkums, bet apdraud arī ļoti straujā depopulācija mūsu ciemos. Un mēs redzam, ka ne tikai jauniešu, bet arī iedzīvotāju trūkums jau var negatīvi ietekmēt tradīcijas tālāko attīstību.
Lai arī maija dziedājumu tradīcijai ir pievērsta pētnieku vērība, liela nozīme ir tās saglabāšanai ģimenēs. Rēzekniete Madara dziedāt pie krucifiksa devās līdzi savai vecmāmiņai jau agrā bērnībā, tagad māca to arī saviem bērniem.
Madara Broliša rēzekniete
Bērns jau redz to piemēru no vecākiem. Jo, ko vecāks darīs, to vēlāk arī bērniņš. Viņš jau ņem to piemēru no vecākiem. Jo mūs tā mācīja, mēs gājām, mēs gājām uz baznīcu un mēs to piemēru redzējām. Cerēsim, ka tie jaunie arī ies un dziedās, un neaizmirsīs. Nav jau tā gluži, ka galīgi nav, bet, nu… paši redzat, ka to jauno pie krustiem nav tik daudz, cik gribētos redzēt.
Ināra Blinova folkloras kopas “Zeiļa” dalībniece
Ar jauno paaudzi, protams, ka gribētos, lai situācija būtu labāka. Mēs paši esam vainīgi, ka neņemam līdzi mazbērnus. Mums ir jābūt uzstājīgākiem. Latgale taču ir Māras zeme un Dieva māmiņas zeme. Kā tad mēs? Man prieks, ka mēs varam sanākt kopā un tā kā darīja mūsu senči, mūsu vecmammas, arī mēs tā cenšamies.
Šobrīd Ziemeļlatgalē dokumentēti vairāk nekā 120 krucifiksi, bet dziedājumi noris vien pie puses no tiem. Tāpat šaipus ir pieteikti arī 209 meistari, kuri aktīvi piekopj maija dziedājumu tradīciju un ir gatavi to nodot arī tālāk.