Apkopojot vienuviet Latvijā un visā pasaulē slavenā fotogrāfa Jāņa Gleizda oriģināldarbus, pierakstus, medaļas un citas lietas izveidota viņam veltīta piemiņas istaba. Tā atrodas Preiļu pilsētas vecākajā koka ēkā, kurā jau vairākus gadu desmitus saimnieko Latgales fotogrāfu biedrības vadītājs Igors Pličs. Muzeju naktī piemiņas istaba atvērta un turpmāk būs viena no ekspozīcijām Latgalē pirmajā un vienīgajā Foto muzejā.
Ar latgalisku sadziedāšanos un nozīmīgu dāvinājumu pasniegšanu Preiļos atklāta unikālajam fotogrāfam, kam 24 gadu vecumā amputētas plaukstas, Jānim Gleizdam veltīta piemiņas istaba. To izveidoja Latgales fotogrāfu biedrības vadītājs un vēstures pētnieks Igors Pličs ar lielu savas un Jāņa Gleizda ģimenes atbalstu, kā arī paša sirdsdegsmi.
Igors Pličs Latgales fotogrāfu biedrības vadītājs, pētnieks
Te ir zelta medaļa, tur ir sudraba FIAP – Starptautiskās fotogrāfu federācijas medaļas, tur ir bronzas, šīs ir kaut kādas Japānas tur. Kaut kur ap 180 laikam bija tikai medaļu! Es jau nerunāju par diplomiem. Viņš ir piedalījies 800 izstādēs.
Pēteris Korsaks Latvijas fotogrāfijas vēsturnieks
Jānis Gleizds ir personība, es domāju, ne tikai Latvijas mērogā, bet arī pasaules, jo tik unikāls cilvēks, kurš bez rokām spēja radīt tādus darbus, ko visa pasaule ir apbrīnojusi! Un es varu pastāstīt arī vienu gadījumu, kad atbrauca no Austrālijas fotogrāfi, viņi zināja Jāņa Gleizda fotogrāfijas, kādas ir, īpaši jau akti un klusās dabas, viņi bija mēmi ieraugot pašu cilvēku bez rokām. Tas ir tāds fenomens, nezinu, vai otrs pasaulē tāds ir.
Fotogrāfs Jānis Gleizds 20. gadsimta vidū bija viens no retajiem, kas savos darbos izmantoja izohēlija tehniku, turklāt savas idejas pirms tam uzzīmēja un ļoti strādāja pie fotogrāfiju apstrādes.
Igors Pličs Latgales fotogrāfu biedrības vadītājs, pētnieks
Viņš tur skrāpēja, viņš tur piezīmēja, viņš tur aplikāciju veidā uzlika. Pēc tam retušēja, pārfotografēja. To, ka viņš bija celmlauzis tajā žanrā, kuru sauc par aktu fotogrāfiju, to neviens neapstrīd. Tie Padomju laiki, kad tās meitenes, ko viņš fotografēja, tika nosauktas par pornogrāfiju un šeit tika aizliegtas. Viņš tās tomēr sūtīja uz ārzemēm, kur saņēma atzinību, balvas.
Tik lielā apjomā vienuviet liecības par Jāņa Gleizda likteni līdz šim nav vāktas. Apkopotajā mantojumā ir sava veida “dainu skapis” ar oriģinālpiezīmēm, Triju Zvaigžņu ordenis, gan arī gūts apstiprinājums kādreiz teorētiskajiem minējumiem, ka fotogrāfs bijis mākslinieks jau kopš dzimšanas.
Igors Pličs Latgales fotogrāfu biedrības vadītājs, pētnieks
Redziet, te ir viņa pieraksti. Nu daudz ir. Redziet, kāda melnbalta, jā. Meitene skatus tālumā raida, mīļoto zēnu tā gaida. Kas ir akvarelis? Akvareļa gleznošanas paņēmieni tajā laikā. Te ir viņa rokraksts.
Jānis Gleizds dzimis Rēzeknes novadā, lielu daļu mūža pavadīja Rīgā, tomēr aizvien par viņu kā personību sabiedrībā zināšanu ir maz.
Sergejs pasākuma apmeklētājs no Preiļiem
Godīgi sakot, piedzimu šeit un visu dzīvi dzīvoju, bet pirmo reizi dzirdēju, jā. Priekš pilsētas tas ir ļoti… un tūristus piesaista un attīsta kultūru kaut kādu, saglabā piemiņas kaut kādas no veciem laikiem. Ļoti vērtīgi.
Mārīte pasākuma apmeklētāja no Preiļiem
Tik daudz, cik viņš ir šobrīd šeit parādījis un sakrājis, priekš manis ir arī pārsteigums! – Bijāt dzirdējusi arī kaut ko iepriekš par Jāni Gleizdu vai pirmo reizi uzzinājāt? – Jāsaka, ka pirmo reizi. Tieši paldies Pličam, kurš atver acis. Fantastiski!
Igors Pličs Latgales fotogrāfu biedrības vadītājs, pētnieks
Es arī centīšos, es arī saprotu to atbildību, kāda uz manis ir. Gan pienākums, gan misija, gan atbildība. Viņš bez rokām varējis izdarīt to, ko mēs daudzi ar visām rokām nespējam izdarīt. Tas ir varonis un leģenda, un Latgales, protams, lepnums. Jānis Gleizds dzīvos tik ilgi, kamēr par viņu tauta runās!
Piemiņas istabas izveide ir viens no būtiskākajiem pasākumiem ceļā uz Jāņa Gleizda simtgadi 2024. gadā. Lai viņa panākumi iedvesmotu jaunos fotogrāfus, iecerēts Latvijā nodibināt arī Jāņa Gleizda balvu fotogrāfijā.